Didzis Meļķis, „Lietišķā Diena" Nr.160, 14.5.2010.

Enerģētika ir tiešs atspoguļojums valstī esošajai politiskajai videi un kultūrai, saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Dr.sc.pol. Andris Sprūds. Tāpēc, kā viņš norāda, „Latvijas enerģētikas politika ir pretrunīga".

Kāds ir secinājums pēc nesen publicētā jūsu vadītā pētījuma par Latvijas enerģētikas politiku? Secinājumi ir, ka Latvijas enerģētikas politika ir diezgan pretrunīga. Enerģētika ir tiešs atspoguļojums valstī esošajai politiskajai videi un kultūrai: ar necaurskatāmības elementiem, jūtamu lielo lobiju klātbūtni un orientāciju uz tradicionālajiem fosilajiem resursiem, kas saistīti ar Krieviju un attiecīgajām interešu grupām Protams, rodas jautājums, cik tad īsti šāda politika veicina mūsu autonomijas un neatkarības palielināšanu. Pēdējā laikā pretrunas ir parādījušās arī valdošās partijas rīcībā. „Jaunais laiks" (JL) un arī citas partijas, esot opozīcijā, bija kritiskas pret tā saukto „gāzes atkarību" un iestājās, ka ir jāveicina energoresursu dažādošana un vairāk jāintegrējas Eiropā, kas nozīmē gan tirgus liberalizāciju, gan diversifikāciju, piegāžu drošību, atjaunojamo energoresursu (AER) pieaugošu lomu, energoefektivitāti un klimata pārmaiņu jautājumu. Svarīgs JL uzstādījums bija, ka Latvijai vajag nokāpt no Krievijas „gāzes adatas", pirmām kārtām veicinot vietējos AER. Diemžēl solīti bija AER, bet pieņemts ir lēmums par TEC-2 rekonstrukcijas otro kārtu jeb jaunu gāzes staciju. Ir mēģināts šos politiskos zaudējumus mazināt ar lielu uzsvaru uz AER nākotnē. Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) paziņojis, ka uz AER bāzes varētu attīstīt 10 tūkstošus jaunu darba vietu. Bet ZA pētījums liecina, ka papildu 1300 GWh saražošana no AER, kas būtu1/5 no Latvijas elektroenerģijas patēriņa, dotu 3300 darba vietas. Tas nozīmē, ka pēc Kampara scenārija Latvijai vajadzētu no AER saražot papildus apmēram 4000 GWh jeb 70% no pašlaik patērētās elektroenerģijas. Uz kāda pamata un kādam laika posmam ir šīs prognozes? Jo īpaši ņemot vērā to, ka līdz ar TEC-2 rekonstrukciju palielināsies fosilo resursu īpatsvars primāro energoresursu bilancē. Tie varētu palikt kā skaisti paziņojumi bez reāla seguma veidošanas. Lai gan es negribu teikt, ka nekas labs nav izdarīts, tomēr pretrunīgums enerģijas politikā ir un diemžēl būs arī turpmāk.

Gribot negribot enerģētikas politikas sadrumstalotība Latvijā atgādina teicienu „skaldi un valdi". Nevar jau neko pārmest monopoliem kā Latvijas Gāze (LG) un Latvenergo. Viņi ir daudz investējuši tehnoloģijās. Turklāt Latvijas tirgus ir pirmais Baltijā, kas atvērsies konkurencei elektroenerģijā. Arī LG politika no biznesa viedokļa ir ļoti saprotama, un viņi ir bijuši ļoti profesionāli arī tajā ziņā, ka spējuši ietekmēt zināmu lēmumu pieņemšanu EM un citviet. Cita lieta, ka valstij kā lēmumu pieņēmējai ir jādomā ne tikai LG un Latvenergo kategorijās. Enerģētika ir ļoti saistīta ar daudzām citām valstiski svarīgām jomām. Šajā ziņā uzstādījumi par AER ir bijuši pareizi un tos vajadzēja atbalstīt.

Gāzes lobiju arguments ir tāds, ka AER ir spļāviens jūrā pret mūsu vajadzībām. Tam ir savs pamatojums, jo ne velti gāze ir populāra visā Eiropā. Tomēr Latvijā mēs jau tā esam pietiekami dziļi uz gāzes uzsēdušies - vairāk nekā 30% no primārajiem energoresursiem nāk no viena piegādātāja. Protams, tam ir ekonomiskais pamatojums, tomēr, skatoties ilgtermiņā, jautājums ir ne tikai par tūlītējo izdevīgumu, bet par ekonomikas attīstību un uzsvariem - vai attīstām vietējos AER un dodam iespēju vietējiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, vai pārejam no megaprojektu centralizētās domāšanas uz decentralizēto pieeju? Ja runājam par biomasu un biogāzi, kam Latvijā ir liels potenciāls, tad līdz ar ražošanu pavērtos iespēja arī tehnoloģiju attīstībai. Tas būtu pienesums vietējai zinātnei.

Kāda ietekme uz reģionālo enerģētiku būs Polijas jaunajām slānekļa gāzes atradnēm? Loma noteikti būs, tomēr to nevajadzētu pārvērtēt. Pašlaik lēš, ka Polijā ir 1,3-1,4 triljoni m3 slānekļa gāzes. Tas ir ļoti daudz Latvijas patēriņam. Mums ar poļu rezervēm pietiktu apmēram 1000 gadiem. Polija ar to sevi varētu nodrošināt nākamos 100 gadus. Bet Eiropas patēriņu Polijas rezerves  spētu nosegt tikai 3 gadus. Krievijai Štokmana atradne Arktikā vien ir virs 4 triljoniem m3 liela, kopumā Krievijai ir virs 50 triljoniem m3 pierādīto rezervju. Pie pašreizējā patēriņa tas Eiropu nodrošinātu 100 gadus. Bet pašai Polijai un arī reģionam Polijas atradnes ir labs arguments, un Polija var kļūt par nozīmīgu reģionālo spēlētāju. Nav izslēgts, ka diversifikācijas dēļ Polijas gāze varētu kļūt par vienu no mūsu resursiem, nevis ogles, kā plānots. Bet tas vēl ir attīstības stadijā - nav tā, ka viņi no rītdienas sāks pumpēt gāzi.

Kādus secinājumus jāizdara no tā, ko Krievija ar gāzes palīdzību tagad dara Ukrainā? Galējus secinājumus pagaidām izdarīt grūti, taču skaidrs, ka Krievijai nav izdevīgas Ukrainai apsolītās atlaides gāzei, bet, kā viņi atzina, „svētās" Sevastopoles un karabāzes dēļ viņi gatavi ziedot visu. Ja līdz šim viņi maksāja 100 miljonus dolāru par Sevastopoles bāzes īri, tad tagad vēl gandrīz 4 miljardus par gāzes subsīdijām gadā. Tās ir milzu summas, un ir labs jautājums, vai līdz ar Ukrainu Krievijas resursi gāzes kārti izspēlēt politiskiem mērķiem nav izsmelti. Jo energoresursi ne mazāk nozīmīgi ir arī Krievijas kā labklājības valsts un Medvedeva-Putina sistēmas tēla uzturēšanai. Tā, ka itin iespējams, ka Krievijai vairs nebūs spēka spēlēt ar gāzi politiskās spēles citur. Tomēr Krievijas elitei pašlaik tas viss nāk par labu: Gruzijas gadījumā tā pierādīja spēju vadīt ar dzelzs dūri, bet Ukrainā - ar diplomātiju, politiku un naudu. Kā savulaik teica [„Economist" apskatnieks] Edvards Lūkass, jaunais aukstais karš nenotiek ar tankiem, bet ar naudas spēku. Kopā ar gāzi tiek importēts arī zināms politiskās un biznesa kultūras modelis. Un Krievijas enerģētikas biznesa modelis ir necaurskatāms, saistīts ar oficiālo politisko varu un korumpē5ts. Pēdējais nozīmē, ka manipulācijai vienmēr būtu jābūt organizētai no ārpuses; tā pie zināma šāda modeļa īpatsvara var notikt arī tepat un pavisam neapzināti. Interesanti, ka Putina disertācija bija tieši par tēmu, kā enerģētisko resursus izmantot stratēģiskiem mērķiem. Latvijai vajadzētu īstenot enerģētikas politiku: ja reiz mēs esam mijiedarbībā ar valsti, kur energoresursi ir nozīmīgs stratēģiskais instruments, tad arī mums par to ir jādomā ne tikai ekonomiskās, bet arī politiskās kategorijās. Līdzīgi kā Polijā vai jebkur citur Eiropā. Jo arī tajās valstīs, kas spēcīgi sadarbojas ar Krieviju, viņu attieksmē var saskatīt stratēģiskos elementus. Viena lieta ir kopējs cauruļvads, bet jau cita - iekšējais tirgus, kurā Krievija kā spēlētājs netiek pielaista. Tādas ārvalstu dominances gāzes sadales sistēmā kā Baltijā citviet Eiropā nav. Protams, tai ir savi iemesli un pamatojums, tomēr diversifikācija un AER attīstība šajā kontekstā kļūst ļoti nozīmīga. Arī tāpēc, ka tas palīdzētu decentralizēt arī politisko domāšanu un spriešanu, kas pašlaik notiek ļoti šaurā lokā, kā arī paplašinātu uzņēmējdarbību.

Vai sākumā lietderīga nebūtu elektroenerģijas iepirkumu kvotu atcelšana? Citādi tagad runā, ka vēja enerģija ir atdota vienam, citi „sēž'" vēl uz kādām kvotām un pārējiem nedod. Kvotu atcelšana noteikti ir nepieciešama. Kuram ir kurš lauciņš, lai spriež pētnieciskā žurnālistika, bet runas par to, kuram kurš sektors Latvijā ir iedalīts, ir izskanējušas. Enerģētika ir pietiekami pievilcīgs sektors, un jomu nodošana kādam „turējumā" ir nozīmējusi dažādu politisko spēku pastiprinātu interesi par tām. Zināmu optimismu rada fakts, ka enerģētiku vairs nav iespējams noturēt pavisam šaurā lēmēju lokā. Varbūt ne vienmēr organizēti, tomēr tas rada kontroli un spiedienu uz valdību. Lielo uzņēmumu loma bāzes jaudu nodrošināšanā saglabāsies, tomēr savu lomu ekonomiskajā, tehnoloģiskajā un arī neatkarības un demokrātijas veicināšanā spēlēs arī mazie un vidējie uzņēmēji, asociācijas, eksperti un nevalstiskās organizācijas.

CV

Andris Sprūds (Dzimis 1071.gada 13.jūlijā)

Izglītība: doktora grāds politikas zinātnē (2005., Jagieloņu universitāte Krakovā, Polijā); maģistra grāds starptautiskajās attiecībās (1998., LU); maģistra grāds Centrāleiropas vēsturē (1997., Centrāleiropas universitāte Budapeštā), akreditēts Board of Regents of the University of the State of NY); vēsturnieka un vēstures pasniedzēja kvalifikācija (1994., LU)

Karjera: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors kopš 2009.gada februāra; Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors kopš 1999.;1995-1996 Naturalizācijas pārvaldes vecākais eksperts; 1995.gada janvāris-1995.gada septembris, Latvijas Valsts arhīvs, vecākais inspektors; 1993-1995 Rīgas Āgenskalna ģimnāzijas vēstures un sabiedrības zinātņu skolotājs

Attēls pārpublicēts no vietnes: www.davidduke.com/general/the-attack-on-putin...