Vienīgi kompleksa pieeja un risinājumi spēs nodrošināt reālu, nevis tikai formālu energoefektivitātes prasību ievērošanu un attieksmes maiņu.

Enerģija tiek iegūta un patērēta nepārtraukti visos gadalaikos, visos klimatiskajos apstākļos, visās dzīves jomās, visos ekonomikas sektoros. Enerģija tiek patērēta, arī ražojot enerģiju un nogādājot to līdz patērētājam. No izmantotajām tehnoloģijām, risinājumiem un attieksmes ir atkarīgs, cik daudz vai maz enerģijas tērējam un cik par patērēto enerģiju maksājam. Gan kā valsts, gan kā uzņēmēji, gan kā atsevišķi šīs valsts iedzīvotāji. Protams, energoefektivitāte līdzekļus ne tikai palīdz ietaupīt, bet bieži prasa arī lielus ieguldījumus.

Vispārēja atziņa ir, ka energoefektivitātes uzlabošana ir gan iespēja samazināt enerģijas patēriņu, gan veids, kā ilgtermiņā ietaupīt līdzekļus. Mazāks enerģijas patēriņš nozīmē mazāku energoresursu patēriņu. Tā kā Latvija lielāko daļu siltuma ražošanai izmantoto energoresursu importē, tad Latvijas situācijā augstāka energoefektivitāte nozīmē arī mazāku atkarību no ārējām energoresursu piegādēm un uzspiestām cenām. Ir nepārprotami, ka augstāka energoefektivitāte Latvijai kopumā un katram tās iedzīvotājam un komersantam nāktu tikai par labu. Turklāt Latvija cīņā par mazāku enerģijas patēriņu nav viena, jo tai talkā nāk Eiropas Savienība (ES).

2011. gada 22. jūnijā Eiropas Komisija publiskoja jaunas Energoefektivitātes un enerģijas taupīšanas direktīvas projektu^[1]. Līdz 2012. gada janvāra sākumam tas jau piedzīvojis būtiskas metamorfozes, kas izriet no ES dalībvalstu skatījuma par to, vai jaunajā direktīvā iekļautās normas būs iespējams īstenot un, ja būs, tad - par kādu cenu, piekāpšanos vai kompromisiem?

Būtiskākās diskusijas ir par direktīvas projekta 4., 5., 6., 7. pantu un 13. pantu. Lai gūtu priekšstatu, par ko ir visgrūtāk panākt dalībvalstu vienprātību, jāanalizē, kādas normas iekļautas minētajos pantos un ar ko dalībvalstīm, visticamāk, būs jārēķinās turpmākajos gadus. ES Padomes Polijas prezidentūras laikā tika īstenotas pirmās konsultācijas par direktīvas projektu ar dalībvalstīm, līdz 2011. gada beigām iegūstot šī svarīgā dokumenta projekta pirmo pārskatīto versiju. Dānijas prezidentūras laikā^[2] jānotiek dokumenta tālākai virzībai, taču, visticamāk, par saistošu direktīvu tas pagūs kļūt tikai 2012. gada nogalē, kad ES Padomes prezidējošā valsts būs Kipra.

Valsts pārvaldei piemēra pienākums

Direktīvas projekta 4. pantā noteikta pārvaldes iestāžu paraugloma ēku energoefektivitātes uzlabošanā. Paredzēts, ka pēc 2014. gada 1. janvāra valsts pārvaldes iestādēm ik gadu jāatjauno 3% no tām piederošās ēku kopējās platības tā, lai tās atbilstu vismaz minimālajām no Ēku energoefektivitātes direktīvas (2010/31/EU) 4. panta izrietošajām nacionālajām energoefektivitātes prasībām^[3] .Vienlaikus direktīvas projektā paredzēti izņēmumi šī panta prasību piemērošanai, kas attiecas uz vēsturiskām ēkām, kuru vērtība ir tieši to esošais vizuālais un inženiertehniskais risinājums.^[4]

Grūtības var sagādāt ēku īpašuma un lietojuma regulējuma noteikšana, jo valsts pārvaldes iestādes bieži nomā ēkas no komersantiem vai citām juridiskajām personām un pašas iznomā to īpašumā esošās ēkas citām juridiskām un fiziskām personām. Līdz ar to ir sarežģīti nodefinēt atskaites punktu tam īpašuma apjomam, no kura 3% jārenovē katru gadu. Papildus nepieciešamībai nodefinēt atskaites punktu īpašuma apjomam pēc tā noteikšanas būs jāveic šī īpašuma energoaudits, lai kļūtu skaidrs, kuras ēkas jārenovē un kādi ieguldījumi nepieciešami. Vienlaikus būtu nelietderīgi tērēt līdzekļus pilnīgi visu valsts un pašvaldību īpašumā esošo ēku energoauditiem, jo jaunām un nesen celtām ēkām teorētiski jāatbilst augstas energoefektivitātes prasībām^[5]. Attiecīgā procentuālā nosacījuma skrupuloza ikgadēja ievērošana nozīmē, ka visas energoneefektīvās ēkas varētu renovēt aptuveni 33 gados.

Tuvākajos 20 līdz 30 gados nepieciešamo ieguldījumu aprēķinus sarežģī tas, ka daudzas ēkas pēc 20 un vairāk gadiem jau būs tehniski un morāli novecojušas un veikt renovāciju vai īstenot energoefektivitātes pasākumus, kas prasa lielus ieguldījumus, nebūs ekonomiski izdevīgi. Efektīvai un raitai energoefektivitātes pasākumu īstenošanai nepieciešams nodrošināt pietiekami daudz un pietiekami kvalificētu tehnisko speciālistu pieejamību un skaidru likumu ietvaru energoefektivitātes pasākumu stimulēšanai, tajā skaitā ar finanšu atbalsta mehānismiem iespējami daudzām mērķgrupām, no kuru rīcības atkarīgi ne tikai individuāli energoefektivitātes rādītāji, bet arī vidējie rādītāji valstī.

Direktīvas projektā paredzēts, ka līdz 2014. gada 1. janvārim (tātad, faktiski līdz 2013. gada beigām) dalībvalstīm jāizveido to ēku saraksts, uz kurām direktīvas prasības attieksies, norādot ēku kvadratūru un enerģijas patēriņu. Jādiskutē par to, vai šādas „inventarizācijas" veikšanu uzticēt ēku īpašniekiem vai neatkarīgiem jomas ekspertiem. Sagatavojot energoefektivitātes un uzlabojumu aprēķinu metodiku, jāņem vērā investīcijas, ietaupītās enerģijas daudzums, ieguldījumu atmaksāšanās laiks un citi faktori. Tāpat apsverama pieeja sākt energoefektivitātes pasākumu īstenošanu ar tām valsts pārvaldes īpašumā esošajām ēkām, kuru energoefektivitātes rādītāji ir sliktākie.

No jauna ceļamās valsts pārvaldes iestādēm piederošas ēkas, ja tas ir fiziski iespējams un atmaksājas no izmaksu efektivitātes viedokļa, jāpievieno jau funkcionējošai centralizētās siltumapgādes sistēmai. Šāda prakse ļauj efektīvāk izmantot koģenerācijā saražoto enerģiju, un tas ir īpaši aktuāli decentralizētas biomasas koģenerācijas attīstībai.

Vēl viens veids, kā nodrošināt energoefektivitātes un enerģijas taupīšanas pasākumu regulāru īstenošanu un orientāciju uz augstākiem standartiem, ir noteikt pienākumu energoefektivitāti ņemt vērā valsts un pašvaldību publiskajā iepirkumā. Šāds pienākums ir iestrādāts direktīvas projekta 5. pantā, nosakot, ka valsts pārvaldes iestādēm jāizvēlas tikai tādi produkti, pakalpojumi un ēkas, kam ir augsti energoefektivitātes rādītāji, gan ņemot vērā izmaksu efektivitāti, gan tehniskās iespējas, gan konkurences apsvērumus, kā arī citus ilgtspējības faktorus, ja līguma priekšmeta vērtība sasniedz vai pārsniedz direktīvā 2004/18/EK „Par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru" robežvērtību summu^[6] valsts slēgtajos līgumos.

Enerģijas piegādātājiem saistības

Direktīvas priekšlikuma 6. pantā noteikts dalībvalstu pienākums izveidot energoefektivitātes saistību shēmu, liekot saistītajiem enerģijas piegādātājiem un enerģijas vairumtirgotājiem līdz 2020. gada 31. decembrim sasniegt konkrētu kumulatīvu enerģijas gala patēriņa (vai, ja dalībvalsts izvēlas, primārā enerģijas patēriņa) ietaupījumu, kas būtu ekvivalents 1,5% ik gadu pārdotās enerģijas, neskaitot transporta sektoru, kas šajos aprēķinos netiek iekļauts. Līdz 20% no kumulatīvā ietaupījuma apjoma dalībvalstīm ir tiesības izpildīt ar enerģijas ietaupījumiem enerģijas pārveides (ražošanas), pārvades un sadales sektoros. Līdzšinējās diskusijās ES dalībvalstis panākušas, ka mērķa sasniegšanā tiek ņemti vērā enerģijas ietaupījumi, ko dod energoefektivitātes pasākumi, kas īstenoti kopš 2011. gada, ja to ietekme turpinās, pasākumu ietekmi var izmērīt un pārbaudīt. Ar mērķi sekot līdzi ieviešamo pasākumu dinamikai EK tāpat vēlas, lai dalībvalstis līdz noteiktajam termiņam nosaka vismaz divus starpposmus ar konkrētiem sasniedzamiem rādītājiem.

Ar energoefektivitātes pasākumiem vien nepietiks - dalībvalstīm jānodrošina, ka dati^[7] par energoefektivitātes dinamiku ir pierādāmi un tiek publiskoti. Interesants ir arī 6. panta 7. punkts, kas nosaka, ka enerģijas tirgus dalībniekiem jāatturas īstenot tādu praksi, kas veicina enerģijas patēriņa pieaugumu (piemēram, iedalot patērētājus lietotāju grupās atkarībā no patērētās enerģijas apjoma gadā un nosakot izdevīgākus piegādes nosacījumus tiem, kas tērē vairāk enerģijas) un dominējošā stāvokļa izmantošanu konkurences traucēšanai.

Energoaudits - gan obligāts, gan loģisks

Augstāku energoefektivitātes prasību ieviešana var dot reālu labumu tikai tad, ja prasības tiek ievērotas visos procesos. Situācijā, kad energoefektivitāte ir jāuzlabo jau esošajās ēkās, par atskaites punktu kalpo energoefektivitātes audits, kura laikā kvalificēts speciālists novērtē ēkas siltumnoturību un enerģijas patēriņu ēkā kopumā un atsevišķos tās elementos. Tikai pēc energoaudita iespējams izdarīt objektīvus aprēķinus, vai ēkas energoefektivitāte atbilst uzstādītajām prasībām un, ja neatbilst, tad kādi pasākumi jāveic, kāds būs ieguvums un kādas būs veikto pasākumu izmaksas. Tāpat ir apsverama iespēja paredzēt, ka energoaudits nekļūst par pašmērķi un tiek īstenots, ņemot vērā ēkā iepriekš veiktos energoefektivitātes pasākumus. Lai nodrošinātu iespējamu interešu konfliktu, auditēšanas sistēma jāveido tā, ka energoauditors nav nekādā veidā saistīts ar auditējamo objektu.

Direktīvas projekta sagatavotāji uzskata, ka energoauditora mācību programmu izveidošana ir viens no veidiem, kā nodrošināt kvalificētu energoauditoru pieejamību. Direktīvas projekta 7. pants nosaka, ka lielajiem uzņēmumiem, vēlākais, divus gadus pēc direktīvas spēkā stāšanās un ne retāk kā reizi piecos gados jāveic energoaudits. Tāpat 7. pants nosaka dalībvalstu pienākumus enerģijas auditu veikšanā un enerģijas vadības sistēmu izveidošanā. Energoauditu veikšanai jāizveido sistēma, kas nodrošina kvalificētu un sertificētu energoauditoru pieejamību.

Viens no lielākajiem enerģijas patērētājiem ES ir mājsaimniecību sektors. Šī iemesla dēļ mājsaimniecības tiek uzskatītas par būtisku mērķgrupu energoefektivitātes pasākumu īstenošanai. Prognozējams, ka nākamās ES finanšu perspektīvas ietvaros energoefektivitātes pasākumiem tiks paredzēts būtisks finansējums un EK aicinās dalībvalstis veidot energoefektivitātes pasākumu īstenošanu atbalstošu normatīvo ietvaru, tajā skaitā, padarot energoefektivitāti par vienu no svarīgākajiem jēdzieniem arī mājsaimniecību sektorā.

Izkliedēti, bet centralizēti

Īpaša loma direktīvā paredzēta efektīvai enerģijas ražošanai un efektīvai siltuma (un atkarībā no reģiona - arī aukstuma) aizvadīšanai līdz patērētājam. Labākais veids, kā primāros energoresursus izmantot iespējami lietderīgi, ir koģenerācija, kad enerģijas ražošanā vienlaikus tiek saražota gan elektroenerģija, gan siltumenerģija. Direktīvas pēdējā publiski pieejamajā versijā 10. pants paredz, ka līdz 2015. gada 31. decembrim dalībvalstīm jāveic efektīvākas koģenerācijas potenciāla un centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas iespēju novērtējums un jādara tas zināms Eiropas Komisijai. No panta esošā formulējuma izriet mudinājums īpaši apsvērt iespējas attīstīt koģenerāciju reģionāli un lokāli. Latvijas gadījumā tas nozīmē paredzēt plašākas iespējas nelielas un vidējas jaudas biomasas koģenerācijai vietās, kur ir pietiekams siltuma patēriņš (tajā skaitā vasarā).

Interesanti, ka 12. pantā iekļautas norādes, ka nacionālajiem regulatoriem jāpievērš uzmanība energoefektivitātes aspektiem gan gāzes, gan elektroenerģijas pārvadē un sadalē, paturot prātā, ka tīkla operatoriem jābūt motivētiem ieguldīt resursus kvalitatīvos tīklos, tādēļ pieļaujama šādu ieguldījumu atspoguļošanās pārvades tarifos. Šāds risinājums uzskatāms par īpaši atzīstamu, ja tīkla operatori iegulda ievērojamus resursus, piemēram, viedo tīklu izveidē un attīstīšanā, jo tas savukārt ļauj precīzāk plānot enerģijas pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbību un dinamiku.

Salīdzināmus sertifikātus visiem

Direktīvas projekta 13. pants paredz dalībvalstīs līdz 2014. gada 1. janvārim izveidot nacionālās kvalifikācijas un sertifikācijas shēmas. Šādu pasākumu mērķis ir nodrošināt augstu tehniskās kompetences līmeni, objektivitāti un uzticamību energoefektivitātes risinājumu plānošana, īstenošanai un uzraudzīšanai. Veicot plašus energoefektivitātes pasākumus, ir svarīgi, lai kritēriji un prasības dažādās ES dalībvalstīs būtu savstarpēji salīdzināmas. To var panākt, pirmkārt, ieviešot skaidras un saprotamas nacionālās sertifikācijas shēmas un, otrkārt, dalībvalstīm apmainoties ar informāciju par sertifikācijas kritērijiem un prasībām. Eiropas Komisija direktīvas projektā paredz un nepārprotami cer, ka dalībvalstu detalizēta informācija par šādām sertifikācijas shēmām būs plaši pieejama publiski un būs savstarpēji salīdzināma. Sertifikācijas shēmu izveidošanai un ieviešanai noteikti būtu lietderīgs Eiropas Komisijas atbalsts, piemēram, sagatavojot tipveida risinājumus. Savukārt dalībvalstu ziņā paliktu nacionālo sertifikācijas sistēmu izveidošana un kvalitātes uzraudzīšana, kas šobrīd ir tirgus ziņā un funkcionē tikai, pateicoties nozares pašregulācijai.

Tomēr, lai energoefektivitātes kvalitāti varētu nodrošināt visā būvniecības vai ražošanas ciklā, nepieciešama ciešāka energoefektivitātes jautājumu risināšanas uzraudzība visās saistītajās nozarēs, sākot ar projektēšanu un būvniecību, beidzot ar auditēšanu un apsaimniekošanu. Vienīgi kompleksa pieeja un risinājumi spēs nodrošināt reālu, nevis tikai formālu energoefektivitātes prasību ievērošanu un attieksmes maiņu.

 Reinis Āboltiņš, PROVIDUS pētnieks, 28.02.2012. , http://politika.lv/article/silts-siltaks-bet-ne-karsts